Es no tumsas nebaidos

Dabas tīrradnis, talantīga zīmētāja un trausla, sievišķīga būtne ir māksliniece Elīna Zunde, kas izveidojusi savu personālizstādi "Pelēkie zīmējumi" Dizaina Fabrikā (D.FAB)

Elīna savu dzīvi ārpus Rīgas iekārtojusi jau vairāk kā gadu. Viņa, dzimusi rīdziniece, visu savu bērnību pavadījusi Rīgā, pēc vairākiem gadiem pilsētas uz saviem jautājumiem, kas viņai nedeva mieru, nu mēģina atbildēt dzīvojot ārpus pilsētas. Kā viņa pati uzsver; "Savu ikdienu mēģinu plānot pēc principa; agrāk ceļos, agrāk eju gulēt, klausos izglītojošas lekcijas internetā un gleznoju. Mēģinu saprast sevi un jautājumus, kuriem ir nepieciešamas atbildes."  Elīna skaidri apzinās, ka  viena un tā pati problēma nebūs ar vienādības zīmi pilsētā un laukos.  "Tomēr cilvēks un viņa iekšējie dēmoni nepazūd mainot vidi. No tiem aizbēgt nav iespējams. Jautājumi paliek tie paši, vienīgi atbildēm tiek dots cits laiks un cita vide." 

Kādas ir Tavas attiecības ar pelēko?

Krāsas apkārt ir tik daudz, pelēkais ir kā bāze uz kura izcelties kaut kam citam. Un tie, kas zīmē zina, kā tas ir, velkot kaut ko ārā no pilnīgas gaismas, vai no tumstas. Tā ka nē.. man nav bail no tumsas.

Kas slēpjas zem Tavu darbu tēliem?

Ir tādi, kas ir atnākuši diezgan skaidri ar savu spēku un ir tādi, kas slēpj kaut ko šamanisku. Cilvēka spēja kaut ko mainīt, iemantojot īpašības, kas piemīt zvēriem. Kā, piemērām, kraukļa viedums vai čūskas hipnotizējošais šarms. Darbi ir skatāmi daudzslāņaini. Viens darbs ietver sevī vairākus stāstus.

Kā ir ar maskām ikdienā/sabiedrībā?

Tas nav nekas jauns, ir vienkārši dažādi uzstādījumi, ko katrs ar to grib panākt. Nav jau gluži tā, ka mēs staigājam kā lāči vai zebras, bet maskas noteikti sabiedrībā ir vajadzīgas, jo savādāk mēs pārāk ātri apdedzinātos.  Ja maskas nebūtu, nebūtu arī teātris un, savukārt, bez teātra nebūtu aplausi.

Cik svarīgi Tev ir aplausi?

Var būt, ka tas ir tas, no kā es baidos vairāk kā no pelēkās krāsas. Tās ir sarunas ar publiku, kas veido domu tālāk. Kad tu esi pats ar sevi, tu veido savus darbus - tur ir viena ķīmija, kad tu tos iznes publikā, tā jau ir cita. "Aplausi" ir kā indikātors, kad tu saproti - tu esi trāpījis, vai tieši otrādi - palicis savās iedomās.

Kā Tev liekas, kas notiek, kad tiek sasniegtas profesionālas virsotnes?

Tādu mirkli es nevienam nenovēlētu, jo viņš ir emocionāli ļoti smags, kad tev nav vairs kur. Man šķiet, ka tas pat nav iespējams, jo tai trepei uz augšu ir jābūt vienmēr! Mana vēlēšanās ir, lai trepe turpinās, nepalikt sīkumainam, saglabāt vienotu domu, kam sekot.

Vai Tev Latvija ir pietiekami liela?

Profesionālā ziņā nē, bet tīri cilvēcīgā ziņā, protams, pietiek. Latvija ir ļoti bagāta ar iespējām, kur tu vari smelties spēkus un iedvesmu. Bet, protams, arī ceļošana ir "bonbonga", to es turpināšu darīt, bet pārcelties uz dzīvi citur es neplānoju. Problēmas neatrisinās tikai tapēc, ka ir cits bruģis zem kājām vai cita athitektūra apkārt.

 Visur labi, kur mūsu nav... Elīna apzinās cilvēku nepiesātinātību un novērtē laiku, kas viņai dots smelties dabas spēku un savās pārdomās dalīties ar citiem. Izstādes darbi tapuši ilgā laika posmā. Distancēties no materiālā prasa laiku, vienkārši parādīt to, ka viņa māk zīmēt, Elīnai vairs nav svarīgi. Interesants šoreiz ir dialogs, kas radies materiālajā čaulā, meklējot daudzās dimensijas, kuras mēs varam atklāt. Māksla vienmēr ir bijusi milzīga metaforu pasaule un dzīves spēks, kas gūts no dabas. Tas arī ir tas fenomens, ko Elīna stāsta skatītājam.

Cordobas pagalmi

 Pirmajā maijā ar mazu internacionālu kompāniju vienu dienu aizbraucu apskatīt Cordobu, kas atrodas stundas brauciena attālumā (ar vilcienu) no Seviļas. Interesanti bija novērot kā vienas dienas laikā tika paceltas vilcienu biļešu cenas. Uz Cordobu aizbraucu pa vienu cenu, braucot  mājās jau nācās maksāt pēc jaunā tarifa. ( Reformas, crisis, temporada alta, inflācija... utt)

 Cordobas skaistumu tas nemaina.

 Un Fērija ar šiem ir, bet ne tāda kā Seviļā. Cordobas fērijas ir izmētātas pa visu pilsētu un izskatās pēc ļoti privātiem tusiņiem, kas atpaliek arī savā krāšņumā

 Flamenko kleitas mugurā ir vien pāris bērniem

 Pārējie ballējas "civilajā" apģērbā :)

 un izkarina savus lakatus un supermena apmetņus pažāvēties :))

 Bet šī štelle gan man patika pa īstam! Ģeniāli un skaisti. Atkritumu šķirošanas punkts! Es gribu tādus Latvijā!

 No 2. maija līdz 13 maijam Cordobā notiek savdabīgs konkurss http://www.patiosdecordoba.net/ kura laikā visi ir laipni aicināti ieskatīties privātajos pagalmos un, protams, kā jau konkursos būs arī uzvarētājs! Varēja redzēt, ka viņiem šī lieta ir supersvarīga. Tādus puķu podus un ziedu ziedus reti kad nākas redzēt vienas sienas ietvaros :)

Un te arī Cordobas skaistumkaralienes, kurām arī noteikt pagalms sakopts un puķupodi gatavi vispārējai apskatei ;)

Feria de Crisis

 Aprīlis Seviļā paiet ātri. Ar svinībām un daudz brīdienām. Kā centrālie svētki, ko gaidīja visi pilsētas iedzīvotāji un tās viesi - bija Feria de Abril, kas parasti notiek divas nedēļas pēc Semanas Santas, par ko rakstīju iepriekš. Atšķirībā no Semana Santa, kura dažam var likties nedaudz dīviana un saprotama tikai dziļi reliģiskiem cilvēkiem (par kādiem sevi uzskata lielākā daļa spāņi) Feria de Abril ir daudz vienkāršāk saprotama un te nebūs daudz svešvārdi, kas jātulko. Galvenās lietas, kas jādara Fērijā; jāēd, jādzer, jārunā un jādejo sevillanas ( īpaša deja, kas nedaudz līdzinās flamenko izpildījumam)

 Tad nu nedēļas garumā, īpaši Fērijai atvēlētā placī, nedaudz nostāk no pilsētas centra iet vaļā pamatīgs burziņš no rīta līdz vakaram, vai pareizāk būtu teikt no siestas līdz rītam :) Zirgi, karietes, cilvēku pūļi! Viss tādās krāsās, ka fotoaparāts pat apjūk. Dzīvība un svinēšana tās visskaistākajā izpildījumā.

 Seviļas sievietes šai nedēļā oficiāli tiek pasludinātas par visskaistākajām visā pasaulē! Visas! Jaunas, vecas, īsas garas! Guapas  - guapisimas!

 Kasetas (teltis) kas sabūvētas Fērijas placī varētu būt vienīgā lieta, kas prasītu skaidrojumu tiem, kas Fērijā ir pirmo reizi. Jo, lai gan Jums izskatīsies, ka tajās iet iekšā un nāk ārā visi, kas to vēlas.. tā tas patiesībā nav. Kasetas lielākoties ir privātas, to funkcija ir, kā lielās mesēs, pieņemt viesus un izklaidēt tos. Katrai kasetai ir savs īpašnieks, kas tad arī sedz visus ar šo savdabīgo -  nedēļas garo izklaidi saistītos izdevumus. Aicina uz turieni savu ģimeni, draugus, darbiniekus, klientus un investorus :) Tāds savdabīgs biznesa vai tieši otrādi familiar pasākums. Privātajās kasetās tikiset iekšā tikai ar ielūgumiem, vai ja būsiet pazīstami ar kādu no ielūgtajiem. Pārējiem atliek meklēt kasetas privadas un skatīt kā ballēšanās notiek tur!

 Šogad Fēriju sauca par Feria de Crisis. Pirmkārt, jo viņiem šogad viss ir de crisis.. un pie visa vainīgs arī ir crisis... tātad Feria de Crisis, jo cilvēki tērēja mazāk, pārtiku nesa no mājām, nevis pirka uz vietas, kleitas nepirka jaunas, bet gan vilka vecās un vēl cilvēku esot bijis mazāk (viesnīcas piepildītas tikai 80% iepriekšējo 100% vietā), ko ari ietekmēja tas nelaimīgias crisis un arī lietus, kas uzlija piektdien un sestdien. Godīgi sakot es nevienā sejā tur uz vietas to crisis neredzēju, par to runāja tikai ziņās. Gan jau ka ziņas zin par ko runā :)

 Lampas de crisis izskatījās tikpat labi kā parastās :) Tā ka svētku sajūta nebija zagta. manuprāt gana labs veids kā atzīmēt pavasara iestāšanos, tik nez vai tas jādara nedēļu ilgi (protams, fērijas nedēļa lielākai daļai Seviļas iedzīvotāju ir brīva, vai ar saīsinātiem darba laikiem - cik nu tur vēl ir ko saīsināt)

Katrā ziņā svinēt viņi māk - tur iebilst neko nevaru. Par to strādāšanu laikam nākamreiz!

Semana Santa

Mums no ziemeļiem, kas Lieldienas ieraduši svinēt ar olu ripināšanu, šūpošanos un citiem pagāniskiem rituāliem, sākotnēji mazliet dīvaina varētu likties jau gadsimtiem ilga tradīcija Lieldienu nedēļu atzīmēt līdzīgi, kā tas tiek darīts Seviļā. Nedaudz palīdzēšu jums saprast kas ir Semana Santa ( svētā nedēļa) šeit Spānijas dienvidos un, varbūt, sniegšu noderīgu informāciju, ja nu kādreiz nolemjat atbraukt šurp un palūkot šīs procesijas "dzīvajā"

Kas interesanti- viedokļi un šo svētku sapratne šeit ir dažāda, gan vietējo, gan tūristu acīm. Liela daļa pilsētas iedīvotāji jau laikus izbrauc no pilsētas, lai atpūstos savās piejūras mājās vai izmantotu brīvo nedēļu atvaļinājumam. Ziņās katru vakaru tiek ziņots par situāciju uz lielajām ceļu maģistrālēm, jo, kā zināms, spāņi brauc vēl trakāk kā latvieši un ik dienas vismas 6 cilvēki atvadās no savas dzīves tikai auto negadījuma rezultātā. Degvielas cenas un vispārējā krīzes situācija vairāku Seviļas iedzīvotāju plānus gan šogad pamainīja, jo ceļošana kļūst aizvien dārgāka. (1 litrs degvielas maksā ap 1.50 eiro) Tomēr otra daļa, kas paliek pilsētā, gatavojas procesijām, kas šogad sākās jau 1. aprīļa svētdienas pēcpusdienā.

Arī viesnīcu, taksometru, bāru un izklaides sektorā nodarbinātie ir pamatīgi sagatavojušies tūristu pieplūdumiem. Viesnīcās cenas uz šo nedēļu ir dārgākas kā parasti un taksometru vadītāji, bieži vien, pamanīsies iekasēt divreiz lielāku summu kā ierasts (pat no vietējiem). Tādās situācijās ir vērtīgi zināt valodu un reālās cenas, jo, ja viesnīcu cenu jūs neietekmēsiet, tad taksometra vadītājam gan var pateikt dažus burvju vārdiņus, kas saistīti ar nodokļu maksāšanu un stingrās uzskaites čeka pieprasījumu un jūsu brauciena rēķinam tiks piešķirta pieklājīga atlaide.

Ko tad īsti nozīmē - Semana Santa? Tie ir svētki, kas ilgst nedēļu pirms Lieldienām un šīs nedēļas laikā katra Seviļas baznīca, ( ap 55 baznīcu kopskaitā) rīko iespaidīgu gājienu procession, kurā piedalās draudzes biedri nazarenos, katram no viņiem ir savs uzdevums procesijas laikā un attiecīgs ietērps. Seviļa nav vienīgā pilsēta, kur notiek šādas procesijas - Granadā, Almerijā Cordobā, Malagā un citur notiek šādas pat un katrai pilsētai raksturīgas procesijas.

Dīvainākie, protams, šķiet šie konusveidīgie ietērpi capirote ar caurumiem acīm, kas pirmajā mirklī liekas kaut kas kuklusklanīgs, bet šeit tā nozīme ir pavisam cita, tas simbolizē skumjas, ciešanas un nožēlu. Dažās no procesijām kā piemēram El Silencio šiem nazarenos ir aizliegts runāt un kādreiz tie visu gājienu nogāja basām kājām, tādejādi izjūtot vairāk ciešanu un padarot gājienu sev un skatītājiem iespaidīgāku. Iespējams basās kājas nu redzamas aizviem mazāk tās basuras* dēļ, kas tiek nomestas uz ielām. Lielās ielas pēc gājieniem tiek operatīvi novāktas, bet mazās ieliņas atgādina rokkoncerta placi pēc...

Gājieni katrai draudzei sākas saplānotā laikā un ilgst aptuvini 7 - 12 stundas (atkarīgs no gājiena) Piektdienas naktī la madrugá gājieni sākas ap pusnakti un beidzas tikai nākamās dienas rītā vai pusdienlaikā. Gājiens izpaužas kā reliģisku platformu el paso iznešanu pa baznīcas durvīm un iznešanu cauri pilsētai un atnešanu atpakaļ. Uz platformas atainoti dažādi reliģiski stāsti; Jēzus miršana, ciešanas, svētā Marija un tml. Jāpiemin, ka šo platformu nes cilvēki, tās nereti ir izgatavotas 13.gs, ir ļoti antīkas, vērtīgas, pielūgtas, saudzētas un ļoti, ļoti smagas. Platformu nesēji costalero šo nešanas joku izmēģina jau vairākus mēnešus iepriekš, tāpat arī orķestri, kas pavada katru gājienu un savus maršrutiņus iepazīst laicīgi.

Iedomājaties tagad to bēdu, kas viņiem jāpārdzīvo, kad gājieni ir jāatceļ lietus dēļ. Vairāki šogad tika atcelti - cilvēki no sirds raudāja, viņi visu gadu bija gaidījuši šo svarīgo notikumu, bet baznīcas nevar riskēt ar vērtīgajiem el paso, kurus kaut neliels lietus daudzums var sabojāt.

Gājienam ir savas tradīcijas un knifiņi, kas jāzina un jāievēro arī tūristam. Liela daļa procesiju vērotāju šo pasākumu uztver ļoti nopietni. Viņi izplāno visu dienu, vēloties redzēt vienu vai vairākus gājienus. Ir cilvēki, kas savu vietu ieņem jau vairākas stundas pirms gājiena sākuma, tāpēc tiek uzskatīts par ļoti nepieklājīgu lietu - iejaukšanās viņiem priekšā un skata aizsegšana. Fotografēt un filmēt nav aizliegts, to var darīt droši, bet ar rokām aiztikt apzeltītās platformas gan nevajadzētu, neskatoties uz to ka citi to dara.

Ir brīži, kad orķestris izpilda īpašu skaņdarbu un procesijas centrāla platforma atrodas īpašā pozīcijā - visapkārt iestājas klusums, un vietējie šššušina tos, kas gājienu vēro pirmo reizi. Būtu jauki ievērot viņu lūgumu un netrokšņot šajos klusuma brīžos, bet vienkārši vērot notiekošo un vietējo sajūsmu. Kaut ko tādu kur citur būs grūti noķert.

Pūlis un cilvēku masas ir tas ar ko jums būs jārēķinās. Seviļas centrs jau parastas darba dienas beigās atgādina Rīgas Pilsētas svētkus (cilvēku skaita ziņā), tad nu Semana Santa, procesiju vietās atgādina pirmās rindas pie skatuves Prāta Vētras koncertā. Ja pārzina masu uzvedības priekus un draudus, ieteiktu tos ņemt vērā - uzpasējot somas, kabatas un bērnus, kā arī rēķinoties ar grūstīšanos. Var, protams, izvairīties no burziņa un procesijas notvert uz savas viesnīcas balkona, vai nejauši - iznākot pa sava dzīvokļa durvīm. Nav teikts, ka jums ir jāatrodas pašā viducī, lai vērotu šīs specifiskās aktivitātes.

Ja jūs ir ieinteresējusi šī savdabīgā svinēšana, iesaku jums brakt uz Seviļu, iečekot gājienu maršrutus www.semana-santa.org/itinirario/index.htm un redzēt šo unikālo pilsētas tradīciju savām acīm. Tomēr mans ieteikums šīm Lieldienām ir aizbraukt uz Uldevena Pili Lielvārdē pie Liepiņa kunga www.latvia.travel/lv/uldevena-kola-pils un atklāt latviešu tradicionālās Lieldienu svinēšanas paražas. Kāpēc grābstīties ap citu reliģijām un tradīcijām, ja muma pašiem ir tik daudz interesantā un savādākā. Būtu mēs nedaudz čaklāki un asprātīgāki - uztaisītu paši savu Pagānu festivālu Lieldienās un kas zina, iespējams kāds no Saviļas atbrauktu uz Lieldienām izbaudīt citādas svinēšanas tradīcijas.

Lai Jums jauki svētki!

* Basura ( spāņu val) miskaste

Kas Jums ar to valodas jautājumu?

Viss sākās ar to, ka es sadomāju pildīt savu pilsoņa pienākumu nebūdama Latvijā. Kā saka mans labs draugs; "domā ko saki!" un savu solījumu - piedalīties, pildu, neskatoties uz attālumu 530 km ( vienā virzienā) Nu jau šis jautājums LV apspriests krustu šķērsu un izskatās ka nākamā balsošana varētu būt nedaudz progresīvāka.. tomēr priecē mani viena lieta.. es nebiju viena

Kā raksta man Latvijas vēstniecības pārstāvis Spānijā Andrejs Kovaļovs. Spānijā ( Madridē) kopā balsojuši 115 Latvijas pilsoņi. Viena kundze savos 93. gados braukusi uz Madridi 4 stundas, bet vēl divi kungi no almerijas 7 h ar autobusu. (Manas 2,3 h ar vilcienu sanāk tīrais sīkums) Aktivitāte Spānijā šajā referendumā bijusi rekord augsta, kas liek domāt ka šis tiešām ir bijis svarīgākais lēmums, ko lemjam visi kopā.

Interesanti, ka spāņiem gan mūsu valodas jautājums ir ne silts ne auksts:) tā pat kā paši mēs :) Labākā gadījumā viņi zina, kas ir Letonia :) Bet nu ko mums viņiem ko pārmest... viņiem vēl daudz kas dzīvē jāiemācas.. i letiņa sīkstums, i valodiņas... nav nevienam pārsteigums, ka lielās valodu saimes neko citu kās savu valodu dzīves laikā arī neiemācās

Tā nu es klusiņām aizbraucu, pilsoņa pienākumu Madridē izpildīju un esmu atpakaļ siltajā Seviļā. turpinu mācīties savu kārtējo valodu... lai par mums nesaka, ka dumji, ka saprasties nemākam!